Dzīve pēc nāves.

Audio celiņa atšifrējums:

Dzīve pēc šīs zemes dzīves. Vācija netālu no Koblencas pilsētas. 19-gadīgā sākumskolas skolotāja Kristīne brauc uz darbu. Šo ceļu viņa mēro katru dienu. Bet šai dienā viņai paredzēts cits ceļojums. Šoreiz viņa vaigu vaigā sastapsies ar nāvi. Pagāja pusotras stundas, kamēr Kristīni izdabūja laukā no auto vraka.

Ķirurgs:

Viņas stāvoklis bija ļoti slikts, bija plīsusi aorta un plaša iekšējā asiņošana. Tas, ka viņa nenomira pa ceļam uz slimnīcu jau likās liels brīnums. Operācija tika veikta sirds tuvumā un mēs centāmies apturēt asiņošanu un te piepeši sirds apstājās.

Audio celiņa atšifrējums:

Vācijā ārsti cīnās par Kristīnes dzīvību, bet izskatās, ka viņi zaudē, jo neizdodas atjaunot sirds darbību. Pēc dažām minūtēm iestāsies smadzeņu nāve.

Ķirurgs:

Mēs centāmies atjaunot sirds darbību ar elektrošoku un zāļu palīdzību. Viņa bija zaudējusi daudz asiņu, tika traucēta asinsrite, mums jau zuda cerība viņu izglābt.

Kristīnes sirds apstājās, tāpēc daudzi domāja, ka viņa ir mirusi. Bet kaut kas notiek viņas apziņā.

Kristīne:

Nākošajā brīdī atnāk izpratne, ka es esmu pie griestiem, skatos uz leju un redzu sevi uz operāciju galda. Es redzu ārstus un dzirdu ko viņi runā. Viņi bija ļoti satraukti un es sapratu, ka tas ir dzīvības un nāves jautājums.

Lai saprastu, kas ir priekšnāves pārdzīvojums tiek pētīts tā saturs.

Priekšnāves pārdzīvojumu pētnieks:

Pacienti, kas pieredzējuši priekšnāves stāvokli, sākumā ir pieredzējuši iziešanu no ķermeņa. Viņi visu redzēja un dzirdēja un sekoja notiekošajam no augšas, lidinoties virs sava ķermeņa. Viņi redz, kā ārsti drudžaini mēģina viņus atgriezt dzīvē.

Audio celiņa atšifrējums:

Vašingtona universitātes pasniedzēja:

Izejot no ķermeņa tie nokļūt kādā pārejas vietā, kas iezīmē ceļu no šīs dzīves uz dzīvi pēc nāves.

Kristīne:

Es lidinājos grieztu līmenī, bet tad nezinu kādā veidā jau atrados ļoti neparastā vietā. Visa apkārtne bija piepildīta ar starojošu un siltu gaismu.

Priekšnāves pārdzīvojumu pētnieks:

Daudzi cilvēki šo priekšnāves pārdzīvojumu apraksta līdzīgi, kā Kristīne. Viņi stāsta par vietu, kas ir neaptverami skaistāka nekā Zeme un bieži to apzīmē kā paradīzi.

Kristīne:

Šī vieta bija līdzīga Zemei, bet krāsas tur bija daudz spilgtākas un patīkamākas, neparasts skaistums. Es gāju kailām kājām un jutu, ka zeme ir mīksta, kā vilna un silta. Es biju ģērbta garā gaišzilā kleitā un man ienāca prāta: Es taču nekad tādu neesmu nēsājusi.

Ķirurgs:

Mēs nekādi nespējām atjaunot sirds darbību. Nelīdzēja nedz zāles, nedz elektrošoks. Atlika vienīgi veikt tiešo sirds masāžu. Mēs nekādi nevarējām atjaunot asinsriti. Man jau iezagās doma: Mēs nespēsim izglābt šo jauno meiteni. Es pat lūdzu Dievu pēc palīdzības.

Audio celiņa atšifrējums:

Bet Vācijā Koblencā Kristīne arvien spilgtāk piedzīvo priekšnāves pieredzi.

Kristīne:

Kāds mani uzrunāja izteikdams manu vārdu. Es pagriezos un redzēju, ka man tuvojas divi cilvēki. Es viņus uzreiz atpazinu, kaut gan nekad neesmu viņus redzējusi, tie bija mani vecvecāki. Esmu redzējusi tikai viņu foto, jo viņi bija miruši daudzus gadus atpakaļ.

Priekšnāves pārdzīvojumu pētnieks:

Pacienti, kas ir pieredzējuši priekšnāves pārdzīvojumu stāsta, ka viņi ir tikušies ar cilvēkiem un atpazinuši savus tuviniekus un radiniekus. Viņi tikās ar radiniekiem, kurus nekad nebija redzējuši dzīves laikā, kas bija miruši vēl pirms viņu dzimšanas.

Kristīne:

Man bija skaidrs, es esmu Debesīs, jo es satikos ar jau sen mirušiem saviem vecvecākiem, vecmāti un vectēvu. No bērnības tika mācīts, ka pēc nāves cilvēks nonāk Debesīs, tā nevarēja būt cita vieta.

Priekšnāves pārdzīvojumu pētnieks:

Ļoti bieži šais tikšanās reizēs pacienti redz tuviniekus, tādus kādi tie izskatījās zemes dzīvē ar vienu svarīgu izņēmumu, pat tiekoties ar cilvēku, kas nomira no smagas slimības, tad priekšnāves pārdzīvojuma laikā tie ir veseli un lieliski izskatās.

Kristīne:

Vēl bez vecmātes un vectēva es tikos vēl ar diviem pazīstamiem cilvēkiem. Viņi abi bija miruši no smagām slimībām, bet Debesīs tie bija veseli. Bija redzams, ka visi cilvēki tur bija laimīgi, viņu sejas rotāja smaids, viņu sejas staroja. Es sapratu, ka aizgājēji šeit ir laimīgi.

Audio celiņa atšifrējums:

Kamēr ārsti mēģina izglābt Kristīni, priekšnāves pieredze iegūst jaunu pavērsienu.

Priekšnāves pārdzīvojumu pētnieks:

Šīm tikšanās reizēm ir raksturīga pacientu saruna ar tiem, kurus tie satika un tad saruna ievirzās par atgriešanos zemes miesā.

Kristīne:

Vectēvs un vecmāte man teica: Tavs laiks vēl nav pienācis, tev vajag atgriezties un izpildīt savu misiju.

Ķirurgs:

Beidzot man izdevās sašūt pārrauto aortu un mazliet pacēlās asinsspiediens, sāka pukstēt sirds. Pateicoties asins pārliešanai un zālēm mēs stabilizējām asinsriti.

Kristīne:

Es atgriezos un ieraudzīju sevi uz operāciju galda. Es dzirdēju, kā ārsts iesaucās: Mēs to izdarījām, mēs atgriezām viņu. Es apraudājos šķiroties no vecmātes un vectēva, es gribēju palikt ar viņiem Debesīs.

Ķirurgs:

Operācija ilga gandrīz divas stundas. Izdevās stabilizēt Kristīnes stāvokli. Bet vai mēs paspējām, vai smadzenes nesāka degradēties? To mēs nezinājām. Nākot pie samaņas Kristīne raudāja. Tas bija neierasti, jo parasti cilvēki šai brīdī neraud.

Audio celiņa atšifrējums:

Ķirurgs:

Cilvēks, kuru es pazīstu personīgi, mana paciente, stāsta, ka redzējusi, kā mēs cīnījāmies par viņas dzīvi, tas ir kaut kas neparasts. Viņa precīzi aprakstīja visu, kā tas notika. Man tomēr ir grūti noticēt, ka paciente divu metru augstumā virs operāciju galda mūs novēroja un dzirdēja visu, ko mēs runājām. Es tomēr domāju, ka Kristīne ir pelnījusi uzticību, jo viņa ir ļoti vaļsirdīga. Atzīšos, ka es sabijos, kad viņa par to sāka runāt. Par priekšnāves pārdzīvojumu es varu izteikties tikai no sava redzes viedokļa. Man kā mediķim tas viss jānoraida, tam nav pārliecinošu pierādījumu. Blēņas kaut kādas, eņģeļu kori, spoža gaisma, pazeme un viss brīnišķīgs, nē tā nevar būt. Es domāju, ka tā ir sava veida halucinācija.

Kristīne:

Debesis pastāv, lai arī tas nav zinātniski pierādīts, pietam tas nav manā iztēlē, bet gan patiesībā.

Ķirurgs:

Uzskatu, ka cilvēki, kas saskārās ar priekšnāves pārdzīvojumu ir kaut ko piedzīvojuši, bet ne realitātē. Es domāju, ka tās ir mirstošo smadzeņu halucinācijas.

Un pat ja pielaiž, ka tās bija halucinācijas, Kristīne nav vienīgā, kas piedzīvoja šīs 'halucinācijas'.

Audio celiņa atšifrējums:

Pavisam citā Zemes nostūrī, ASV Virdžīnijas štatā. Aleksandru ģimene piedzīvo smagu likteņa triecienu.

Aleksandra sieva:

Svētdienas vakarā pamanījām, ka Ebens ir apslimis, mēs nodomājām, arī viņš pieķēra gripu, mēs tam nepievērsām sevišķu uzmanību.

Aleksandra dēls:

Viņš nedaudz klepoja, bet mājās visi klepoja un kad viņš devās gulēt viss bija kārtībā.

Neiroķirurgs Ebens Aleksandrs pamodās no stiprām sāpēm. Bija acīmredzams, ka tā nav saaukstēšanās.

Aleksandra sieva:

Es nolēmu apraudzīt Ebanu un pamanīju, ka viņam ir krampju lēkme. Viņš no sāpēm konvulsīvi raustījās un bija ļoti satraukts, viņu kratīja. Tad es viņam teicu: Pasaki kaut ko. Bet viņš nespēja izteikt ne vārdu. Es uzreiz pazvanīju 911. Ātrā palīdzība viņu aizveda uz slimnīcu. Viņu briesmīgi kratīja. Viņu turēja deviņi cilvēki, lai varētu uzstādīt katetru zāļu padevei.

Tad Aleksandrs ieslīga dziļā komā.

Audio celiņa atšifrējums:

Priekšnāves pārdzīvojumu pētnieks:

Cilvēki priekšnāves pārdzīvojumu piedzīvo dažādās situācijās. Tā var būt pēkšņa sirds apstāšanās, autoavārija, slimība, pēcoperācijas sarežģījums. Apmēram 10 – 20% cilvēku, kas tika reanimēti pēc pēkšņas sirds apstāšanās arī runā par priekšnāves pārdzīvojumu.

Saskaņā ar doktora Longa pētījumiem priekšnāves pārdzīvojumi parasti ir patīkami. Tikai nedaudzi, līdzīgi Aleksandram, redz drausmīgo pazemi.

Aleksandrs:

Es aizmirsu šo dzīvi, vārdus, valodu. Cilvēki un visums man pārstāja eksistēt, vienīgi atlika mutuļojoša un drūma pazeme.

Piepeši Aleksandrs juta pārmaiņas.

Aleksandrs:

Nezinu no kurienes, bet visu piepildīja gaismas melodija. Izskatījās, ka tā vide it kā pārplīsa un es no tumsas iegāju brīnišķīgā zaļā ielejā. Es jutos, kā raibumiņš uz taurenīša spārna. Es dzirdēju dziedam kādu kori, redzēju daudzkrāsainus mākoņus, kas plūda pa bezgalīgi dziļām, zilām debesīm. Visdziļāk atmiņā iespiedās neaprakstāms miers un dievišķa mīlestība, kas visu caurstrāvoja un neaptverama izpratne: Es esmu šeit, lai daudz ko saprast, bet nevaru šeit palikt. Es atgriežos atpakaļ. Daudzi, kas piedzīvoja priekšnāves pārdzīvojumu un atgriezušies ir pozitīvi pārsteigti par šīs mīlestības varenumu un lielumu. Esmu pārliecināts tajā, ka mūsu valoda ir pārāk nabadzīga, lai aprakstītu to visu.

Aleksandra dēls:

Izgājis no komas tēvs kļuva, kā to pareizāk lai saka ne tik reliģiozs, bet vairāk garīgs.

Audio celiņa atšifrējums:

Tagad viņš ir pārliecināts tajā, ka apziņa var eksistēt ārpus ķermeņa un tā iemesls ir viņa piedzīvotais komas laikā.

Aleksandrs:

Esmu zinātnieks, neiroķirurgs. Vairāk, kā divdesmit gadi praktizēju neiroķirurģiju lielākajās medicīnas iestādēs. Jo ilgāk esmu strādājis šai nozarē, jo vairāk biju pārliecināts, ka apziņa nevar eksistēt pēc ķermeņa un smadzeņu nāves, jo smadzenes ir tās, kas nodrošina apziņu. Bet es piedzīvoju spilgtu priekšnāves pārdzīvojumu. Svarīgi saprast, ka manās smadzenēs tas nevarēja nekādi notikt.

Aleksandrs saka: Meningīta inficētas smadzenes pēc būtības līdzinās mirušām smadzenēm.

Aleksandrs:

Meningīta inficētas smadzenes pilnībā atbilst mirušām smadzenēm. Meningīts skar smadzeņu virsmu, to daļu pateicoties kurai mēs arī esam cilvēki. Smadzeņu virsējā kārta - neokortekss ir atbildīgs par domāšanu un runu. Tā ir manu smadzeņu tomogrāfija trešajā slimības dienā. Šeit var redzēt plaisas visā smadzeņu virsmā, kuras sazarojas līdz pat pašiem dziļākajiem slāņiem.

Aleksandrs saka: Biju spējīgs domāt pat tad, kad meningīts bija pilnībā sabojājis smadzenes.

Aleksandrs:

Meningīts nedēļas laikā postīja un deaktivēja neokorteksu, tāpēc manas smadzenes nebija spējīgas radīt tik spilgtus tēlus. Tas ir nopietns pierādījums tam, ka apziņa var eksistēt neatkarīgi no smadzenēm.

Aleksandrs un Kristīne atzīst, ka priekšnāves pārdzīvojums ir mainījis viņu pārliecību.

Audio celiņa atšifrējums:

Kāda Honkonga iedzīvotāja liecina, ka priekšnāves pārdzīvojums viņu ir pārveidojis fiziski. Anita un Danny Moorjani kopā bija nodzīvojuši septiņus gadus, bet pēc tam viņu dzīve krasi izmainījās.

Anita:

2002. g. aprīlī es uz kreisā atslēgas kaula atklāju kaut kādu punu. Es vērsos pie ārsta. Viņš veica biopsiju. Pēc trīs dienām pienāca rezultāti.

Anitas vīrs:

Mēs pie ārsta ieradāmies kopā un viņš bez aplinkiem mums paziņoja: Analīzes Anitai uzrādīja Hodžkina limfomu, kas ir viens no vēža paveidiem.

Anita:

Es biju nelāgi pārsteigta, drausmīgi pārsteigta.

Anitas vīrs:

Piepeši bailes ienāca mūsu dzīvē. Tās bija bailes, kuras vēl nebijām piedzīvojuši.

Anita:

Slimība progresēja, triju gadu un desmit mēnešu laikā metastāzes jau apņēma visu ķermeni. Es nolēmu atteikties no ķīmijterapijas, jo mana labākā draudzene un mana vīra znots nomira ķīmijterapijas laikā. Man radās priekšstats, ka tieši ķīmijterapija bija viņu nāves cēlonis.

Anita ārstējās ar netradicionālās medicīnas palīdzību, bet kļuva arvien sliktāk.

Anita:

Plaušās krājās šķidrums, es elpoju ar skābekļa balona palīdzību. Metastāzes parādījās arī uz ādas. Vēzis noārdīja muskuļus un es svēru mazāk par 40. kg. Sāku samierināties ar domu, ka drīzumā nomiršu.

Anitas laiks gāja uz nobeigumu.

Anita:

2006. g. 2. februārī es nepamodos.

Anitas vīrs:

Onkologs man pateica: Viņai atlika dažas stundas, nakti viņa nepārdzīvos. Ja vēlaties kādu paaicināt, tad dariet to tagad. Es šai brīdī sajutu, kā to pateikt, ka dzīve aiziet no manis paša.

Audio celiņa atšifrējums:

Visu nakti Anita izskatījās mirusi, bet viņas apziņa darbojās.

Anita:

Es it kā pārcēlos citā dimensijā, tālu aiz savas palātas robežām. Tur es redzēju ļoti daudzas lietas.

Anitai apziņā iespiedās ļoti spilgtas atmiņas par aizkapa dzīvi.

Anita:

Tur es tikos ar savu labāko draudzeni, viņa bija mirusi no vēža. Es viņas priekšā jutos vainīga. Viņas pēdējās dienas es nebiju viņai līdzās, bet redzēt viņu mirstam man pašai esot slimai bija ļoti sāpīgi. Kad mēs tikāmies tai pasaulē, no viņas izstaroja beznosacījuma mīlestība un sapratne. Viņa brīnišķi izprata, kādēļ es toreiz nebiju kopā ar viņu un tas izsauca sajūsmu. Tas man sniedza mierinājumu. Man bija izvēle atgriezties, vai arī palikt tai saulē. Sākotnēji es ļoti vēlējos palikt, jo vieta, kur es uzturējos bija brīnišķīga, pietam atgriezties slimajā ķermenī pavisam negribējās. Tad pēkšņi atskārtu, ka ja es atgriezīšos savā ķermenī, tad ļoti ātri sākšu atveseļoties. Mana labākā draudzene man liekas, ka teica: Atgriezies un dzīvo bez jebkādām bailēm. Tad es atvēru acis un izgāju no komas.

Audio celiņa atšifrējums:

Anitas vīrs:

Tas bija viens no pašiem laimīgākajiem mirkļiem manā dzīvē. Es biju kā septītajās debesīs, es jutos, kā pats laimīgākais cilvēks pasaulē, visā Visumā.

Anitas ķermenis joprojām ir vēža saēsts.

Anita:

Es citiem teicu: Ar mani viss būs labi, es to zinu, nepārdzīvojiet.

Anitas vīrs:

Es atbildēju: Protams, mana mīļā, bet pie sevis nodomāju, kā būtu domājis mediķis: Jā gan, skābekļa trūkums ir stipri traumējis smadzenes.

Anitas dzīve negaidot krasi mainījās.

Anita:

Visi bija pārliecināti, ka es biju komā, bet es to nejutu, jo es redzēju visu, kas notika manā apkārtnē. Kad ienāca ārsts es uzreiz viņu atpazinu un sāku stāstīt, kādas procedūras viņš veca attiecībā uz mani. Viņš bija ļoti izbrīnīts un pajautāja: Kā jums tas kļuvis zināms, jūs taču bijāt komā.

Anitas vīrs:

Kad viņa mums to visu stāstīja es nodomāju: Tas ir kaut kas neparasts.

Šis neparastais pārvērtās par patiesu brīnumu.

Anita:

Jā tā tas ir es visus ļoti pārsteidzu. Četru dienu laikā audzējs saruka par 70%, bet pēc trīs nedēļām analīzes uzrādīja, ka vēzis ir pazudis.

Priekšnāves pārdzīvojumu pētnieks:

Medicīnas literatūrā mēs varam atrast, ka audzēju spontāna regresija notiek ļoti reti, 1 no 100 tūkstošiem gadījumu un runa šeit tikai par audzēja sarukšanu, bet pilnīga audzēja izzušana ir vēl retāka parādība.

Anita:

Manu gadījumu izskatīja vairāki ārsti un nonāca pie dažādiem secinājumiem. Mani ārstējošie ārsti piedēvēja sev šo nopelnu. Bet es esmu pārliecināta, ka tam pamatā ir manis piedzīvotais priekšnāves pārdzīvojums.

Audio celiņa atšifrējums:

Anita Moorjani, Kristīne Štein un Ebens Aleksandrs, viņi tikās ar nāvi seju sejā, bet viņi atveseļojās un ir pārliecināti, ka ar acs stūrīti ir redzējuši dzīvi pēc nāves.

Aleksandrs:

Tas bija neaptverami brīnišķīgi. Kad es cilvēkiem stāstu pieredzēto, man liekas, ka es viņiem atgādinu par to, ko viņi jau nojauš sirds dziļumos.

Dzīve pēc nāves ir kļuvusi par izaicinājumu zinātniskajiem pierādījumiem.

Ķirurgs:

Tas vairāk ir ezotērisks jautājums, tas saistīts ar ažiotāžu, nenoteiktību, bet zinātnisko liecību nav.

Zinātniski pierādīt Debesis nav iespējams, tas ir ticības jautājums.

Priekšnāves pārdzīvojums, vai tas būt reāls vai iedomāts atstāj iespaidu uz mūsu dzīvi.

Vašingtona universitātes pasniedzēja:

Ticība dzīvei pēc nāves dod cilvēkiem cerību. Psihologi apgalvo, ka ticīgi cilvēki daudz vieglāk pārdzīvo šīs zemes nedienas.

Kristīne:

Man tagad nav baiļu nomirt, tas nenozīmē, ka man vajadzētu jau rīt mirt, bet kad pienāks vecums, es nāvi pieņemšu ar prieku, jo zinu, ka pēc šīs dzīves būs mūžīga dzīve. Es to jau redzēju, tas ir brīnišķīgi, tas stiprina.

new